1926. gada 6. maijā notika Kārļa Ulmaņa valdības pēdējā sēde – kabinets aizgāja pēc budžeta krīzes, jo Saeimā bija izgāzusies pāreja uz 1926./1927. gada valsts budžeta skatīšanu pa pantiem. Protokolā Ulmanis atvadījās no ministriem, uzsverot, ka kabinetam nācies nest atbildību arī par “darbiem, ko citi darījuši”. Tajā pašā dienā pirmo sēdi noturēja Artura Alberinga valdība, tādējādi iezīmējot tipisku parlamentārās Latvijas valdību maiņas brīdi.

Latvijas parlamentārajā periodā valdības bieži balstījās trauslās koalīcijās, un 2. Saeimas laikā darbojās četras valdības. 1926. gada budžeta krīze parāda, cik cieši starpkaru Latvijā izpildvara bija atkarīga no Saeimas vairākuma un kompromisu spējas.