1940. gada 17. maijā Latvijas valdība piešķīra sūtnim Londonā Kārlim Zariņam ārkārtējas pilnvaras vadīt diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbu un pārstāvēt valsts intereses, ja kara apstākļos sakari ar Rīgu pārtrūktu. Mēnesi pirms padomju okupācijas šis it kā tehniskais lēmums kļuva par Latvijas valsts nepārtrauktības balstu – Zariņš Rietumos turpināja rīkoties Latvijas Republikas vārdā līdz pat savai nāvei 1963. gadā.

Ārkārtējās pilnvaras nebija pilns trimdas valdības mandāts, tomēr tās deva juridisku pamatu Latvijas diplomātiskā dienesta darbībai okupācijas gados. Rietumvalstu neatzīšanas politika un Latvijas sūtniecību turpinātais darbs palīdzēja uzturēt priekšstatu, ka Latvijas Republika de iure nav izzudusi.