Pulksten 3.30 naktī 1919. gada 3. jūlijā Strazdumuižas skolas namā pie Rīgas tika parakstīts pamiers, kas apturēja kaujas starp Igaunijas pavēlniecībai pakļautajiem spēkiem un vācu komandēto karaspēku ar Baltijas landesvēru. Pie galda sēdēja arī latviešu puse – 1. latviešu atsevišķās brigādes pārstāvis leitnants Aleksandrs Šūlmanis. Tekstā bija skarbs praktisks punkts: karadarbībai jābeidzas pusdienlaikā, bet vācu virsniekiem un karaspēkam Rīga jāatstāj līdz 5. jūlija vakaram.

Strazdumuižas pamiers sekoja Cēsu kaujām un sarežģītajai 1919. gada vasarai, kad Latvijā vienlaikus darbojās Pagaidu valdības, vācu, landesvēra, igauņu un Ziemeļlatvijas spēki. Pēc pamiera Rīgā varēja atgriezties Ziemeļlatvijas brigādes daļas un Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība.