Cepure rokā, nevis pacelta dūrē: tā Kārlis Ulmanis 2003. gada 22. jūlijā atgriezās Rīgas ainavā. Pie Krišjāņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra krustojuma tajā dienā atklāja viņa pieminekli; “Latvijas Vēstnesis” fiksēja klātesošos – Ingrīdu Ūdri, Einaru Repši, Gunti Ulmani. Datums nebija nejaušs. Tieši 22. jūlijā, 1940. gadā, padomju vara bijušo prezidentu aizveda no Latvijas uz ieslodzījuma ceļu, no kura viņš neatgriezās.

Kārlis Ulmanis ir viena no pretrunīgāk vērtētajām Latvijas 20. gadsimta figūrām – valsts dibinātājs un ilggadējs valdības vadītājs, bet arī 1934. gada autoritārā apvērsuma vadītājs. Pieminekļa atklāšana 2003. gadā notika laikā, kad atjaunotā Latvija publiskajā telpā aktīvi pārskatīja, kā pieminēt pirmskara valsti un okupācijas pārtraukto politisko paaudzi.