1922. gada 5. aprīlī Latvijas Satversmes sapulce trešajā lasījumā noraidīja Satversmes II daļu – “Pamatnoteikumus par pilsoņu tiesībām un pienākumiem”. Balsojums bija paradoksāls: 62 deputāti bija “par”, tikai 6 “pret”, bet 62 atturējās, un pretrunas starp pilsoniskajām partijām un sociāldemokrātiem neļāva cilvēktiesību nodaļai kļūt par pamatlikuma daļu. Tādēļ 1922. gada Satversme ilgi palika lakoniska valsts iekārtas konstitūcija bez pilna pamattiesību kataloga.

Satversmes pirmā daļa bija pieņemta 1922. gada 15. februārī, bet 5. aprīļa balsojums padarīja skaidru, ka pamatlikums stāsies vēsturē nepabeigtā veidā. Pamattiesību nodaļu Satversmē iekļāva tikai 1998. gadā, kad konstitūcija tika papildināta ar VIII nodaļu “Cilvēka pamattiesības”.