1892. gada 24. maijā Mūrmuižas “Kalāčos” nomira tikai 24 gadus vecais Eduards Veidenbaums – dzejnieks, kura asā sociālā ironija un eksistenciālā spriedze kļuva par vienu no latviešu modernās dzejas sākumpunktiem. Viņa dzejoļi dzīves laikā galvenokārt klejoja norakstos; plašāka atpazīstamība sākās tikai pēc nāves, kad “Dienas Lapa” publicēja nekrologu un vēlāk arī viņa dzeju. Īsi pirms nāves Kalāčos pienāca ziņa par prēmiju par zinātnes popularizēšanas darbu.

Veidenbaums belonged to the late-19th-century Latvian intellectual milieu shaped by Tartu student circles, social critique, and the emerging national literary culture. His posthumous fame shows how a short, almost unpublished life could nevertheless become a lasting symbol of restless thought, protest, and youthful tragedy in Latvian culture.