Berlīnes parakstu rinda 1920. gada 15. jūlijā Latvijai nozīmēja vairāk nekā pieklājīgu diplomātisku rokasspiedienu. Tajā dienā Hermanis Albats, Menders un Alberts Kviesis Latvijas vārdā parakstīja pagaidu līgumu par sakaru atjaunošanu ar Vāciju. Dokuments paredzēja pārstāvju apmaiņu, Vācijas solījumu vēlāk atzīt Latviju de iure un komisiju zaudējumu atlīdzībai par vācu vai vācu pavēlniecībā bijušu karaspēka daļu nodarīto Latvijā. Pat Bermonta karaspēka manta tajā tika ierakstīta kā iespējamās atlīdzības avots.

Līgums tapa neilgi pēc Neatkarības kara smagākā posma un Bermontiādes, kad Latvijas attiecības ar Vāciju vēl bija pilnas neuzticības. Latvijas Vēstnesī publicētā vēsturnieka Aināra Lerha analīze norāda, ka šis līgums izbeidza formālo karastāvokli starp abām valstīm.